Medicine for the ghetto | Raimonds Elbakjans | TEDxRiga

Translator: Ilze Garda
Reviewer: Kristaps Kadiķis Tādas skaļas ovācijas šodien! Milzīgs prieks. Veči, paceļ rokas! Reāli karsts ir iekšā, es zinu. (Smiekli) Tātad — man parasti patīk iepazīties tomēr
ar cilvēkiem, pirms mēs sākam runāt, un tad es iepazīstināšu ar sevi. Šobrīd 28, bet sāksim no tā otra gala. Piecu gadu vecumā sāku spēlēt basketbolu, jo mamma bija basketboliste. Septiņos gados sāku iet skolā tāpat kā lielākā daļa no jums. Pirmoreiz es nomainīju
skolu pēc 1. klases, vairāk vai mazāk tāpēc
ka palūdza to darīt. Aptuveni līdz 12. klasei, nevis aptuveni, bet tieši 8 reizes
man palūdza to izdarīt, bet galu galā 8. vakarskola
tika pievārēta, lai kā arī tur nebūtu, tāpēc — aplausi! (Aplausi) Nu, lūk. Kāpēc es stāstu varbūt šīs te mazās lietas un gribu pieskarties kaut kādam ievadiņam? Lai taptu skaidrs, kāpēc „Ghetto”,
kāpēc viss pārējais. Vienpadsmit gados pirmoreiz
uzkurīju zaļo kopā ar čomiem, jo tas bija pačotno. Ja? Arī aplausi čalim! (Aplausi) Vienpadsmit gados! Ne katrs to var. Četrpadsmit gados beidzu visu to lietot, jo iemīlējos basketbolā. Tāds baigi vienkāršs… vienkārša shēmiņa,
kuru noteikti varēs atcerēties. Četrpadsmit gados mani satika
cilvēks Voldemārs Freivalds. Vai viņš ir šeit? Es ceru, ka viņš ir šeit,
bet viņš vienkārši maskējas. Četrpadsmit gados pirmo reizi
ieraudzīju dzīvē tiešām krāsas, lai cik stulbi neliktos,
bet pēc kaut kāda gaišreģa apmeklējuma, jo viss, kas bija līdz tam, bija tādā kaut kādā vienā elpas vilcienā, un pa lielam tāda pavisam bezjēdzīga rajona dzīve. Protams, nevarētu teikt,
ka es 14 gados iedomājos, ka tur būs kaut kāds „Ghetto Games”, mēs glābsim Grīziņkalnu, mēs glābsim pasauli, mēs dalīsimies ar savām idejām
un tā tālāk un tā joprojām. Bet tajā brīdī es noticēju tam, ka dzīvē tiešām ir laiks tev dots, lai izdarītu kaut ko jēdzīgu. Tajā brīdī tiešām šis te sports bija tas, kas mani izrāva ārā no tā, no tā visa ārprāta,
kurā es varbūt biju nonācis. Nu, lūk. Un, spēlējot basīti, — tomēr U-16 izlase, U-18 izlase — es darīju to sešas,
septiņas stundas dienā. Te bija pirms tam puisis, kurš teica,
ka smags darbs un tā tālāk. Tas arī ir tas smagais darbs, kurš var mūs paraut ārā
no kaut kādiem tādiem ļoti īpašiem, nu, tādiem ne pārāk patīkamiem notikumiem. Nu, lūk. Mēs esam tikuši līdz 18 gadiem, kad vecāki izdara
vispareizāko lēmumu savā dzīvē, jo es nāku no diezgan turīgas ģimenes, un pasaka: „Nu, Raimondiņ…” Kad mani izmeta no pēdējās skolas
un sporta skolas, viņi saka:
„Tagad tu esi pieaudzis vecis, reku, tev ir gulta, reku, ir leduskapis, un ir tikai viens variants — vai nu tu izdzīvosi, tu vari te kādu laiku uzturēties, cik ilgi mēs tevi uzturēsim, nezinām.” Respektīvi, nogrieza visus skābekļus. Tas vēl joprojām ir ievads,
pēc tam mēs iesim baigi raiti uz priekšu. Nu, lūk. Kāpēc es saku,
ka tas ir pareizākais lēmums? Jo parasti cilvēku tad,
kad atstāj bezizejas situācijā, viņš beidzot sāk domāt. Un tad, kad es biju izstaigājis
no 16—18 [gadiem] visus Rīgas naktsklubus un tā tālāk, tad beidzot es sāku domāt. Tā kā paliku tāds čuš. Nu, lūk. Šis viss čuš sākās
ar vairākiem biznesa projektiem, centieniem par to,
ka taču uzņēmējdarbība, 21. gadsimts, ir jāpelna nauda, ka visi krutie po ļubomu
brauc tikai ar mersedesiem, respektīvi, sapnis ir viens,
tikai un vienīgi. Un soli pa solītim es ieritu, protams, kur? Es ieritu normālā celtniecības biznesā. Skaidrs, ka ne jau pats es nesīšu, ka ir jāatrod kāds cits,
kas nesīs, stieps, špaktelēs un tā tālāk. Es to izdaru trijos gados, un tad pienāk 2009. gads — krīze. Un krīzes laikā, nu, jūsu vecumā
apmēram visi atceraties, arī jums gāja diezgan sūdīgi, bet man gāja ļoti labi. Kāpēc man gāja labi? Tāpēc, ka es beidzot
biju ticis ārā no tā… es parasti saku, ka tas bija laiks, kad man bija jācīnās
ar cietumniekiem, alkoholiķiem, vienkārši idiotiem
un tā tālāk un tā joprojām. Es, protams, uzvarēju šajās cīņās, bet bieži vien bija tā,
ka, nākot uz darbu, tomēr es satiku nevis
20 darbiniekus, bet gan tikai trīs. Jā, tāpēc es saku, ka man sāka veikties, jo 2009. gadā mēs aizsākām
projektu „Ghetto Basket”. Es iepazinu ļoti daudz talantīgus cilvēkus un vēl joprojām turpinu iepazīt
ļoti daudz talantīgus cilvēkus. Renārs Zeltiņš — šeit. Vladislavs Lakša,
mūsu mākslinieks — arī tepatās. Tāpatās Gunta Lipiņa. Ar mums strādā komandā 30 cilvēki, un es ne par vienu nevarētu
pateikt nevienu sliktu vārdu. Pirms tam es strādāju vietā un vidē, kur es nevarēju laikam
pateikt nevienu labu vārdu, jo uzdevums bija tikai viens —
nopelnīt naudu. Nu, lūk. 2009. gads. Mēs sākam Grīziņkalnā
taisīt turnīru sev un draugiem, jo darīt nav vispār ko, ir tikai nelieli iekrājumi
no tiem zelta laikiem. Un ideja ir tikai viena — kārtīgi pabumbot kopā ar drauģeļiem. Pirmais turnīrs, 20 komandas, necili, tāpatās savācamies, tīri tā noskaidrot, kurš tad būs
šodien tas īstais un tā tālāk. Pirmais turnīrs — 20 komandas, otrais turnīrs — 40, 60, 80, 120. Šodien Grīziņkalnā, ceturtdienas vakarā,
satiekas ap 170 komandām. Apmēram 60 jauniešu grupā un tad 100—120 satiekas pieaugušo grupā. Šobrīd „Ghetto Games” ir izaudzis
par lielāko projektu Latvijā, jauniešu projektu. Mums piedalās 10 500 jaunieši aptuveni 15 sporta veidos, un, kā lai saka, pēdējās filmas nosaukums bija
„Tas ir tikai sākums”. Un tad es arī par to sākumu un to morāli. Kāpēc tad īsti mēs tiešām
esam uzņēmušies visu šo te atbildību? Jo man pašam, es varu pateikt, es esmu radījis to, kas man
varbūt pietrūka jaunībā, jo… Kā lai saka, Maiklam Džeksonam
bija sapnis par „Wonderland”, ko viņš tā kā radīja. Man bija sapnis,
ka varētu būt kāda platforma, kur tomēr aiziet kādam jaunam cilvēkam, kur viņš varētu paust savu personību, kur viņš varētu attīstīties
gan fiziski, gan arī morāli, un tas ir Getiņš. Mēs spēlējam bez tiesnešiem, vienkārši tas sākuma
introduction bija par to, ka mēs reabilitējam apkaimi, un, lai mēs to reabilitētu, tomēr ir vajadzīgi kaut kādi noteikumi. Tātad cieņa vienam pret otru. Tas, par ko mēs bieži vien
esam aizmirsuši sabiedrībā, bet tikai un vienīgi rakstām to uz papīra. Savukārt uz ielas tas ir ļoti vienkārši — vai nu tu cieni,
vai nu tevi vienkārši izstumj, citu variantu nav. Nu, lūk. Tas vēstījums, ko mēs
gribam aiznest līdz sabiedrībai, pirmkārt, ir cilvēcība, lai mēs vairāk sākam aizdomāties par to, kā mēs varam radīt vidi apkārt sev, jo bieži vien es dzirdu
izsaucienus par to, ka šeit Latvijā nekas nav iespējams,
viss ir slikti un tā tālāk. Cik ir tādi, kuri saka, ka viss ir
iespējams, un Latvijā ir baigi labi? Es domāju, ka šeit zālē jābūt tādiem ir. Cik ir tādi, kuri domā ne tikai par sevīm, bet tomēr šad tad aizdomājas arī par to, ko mēs varētu radīt sabiedrībai? Man ir prieks, es esmu beidzot
atnācis pareizajā vietā. (Aplausi)
Atradis sev līdzdomātājus. Nu, lūk. Šobrīd no „Ghetto Games”
projekta ir izauguši vairāki talantīgi cilvēki, un viens no galvenajiem piemēriem
droši vien man būtu Kristaps Dārgais, kurš atnākot no vienkārša puišeļa šobrīd ir palicis par labāko
slam dunk meistaru pasaulē, un es ceru, ka aizvien vēl un vēl mēs
spēsim ģenerēt šos te jauniešus, lai viņi tiešām attīstītos
tādā pozitīvā virzienā. Šobrīd mums ir 19 atlēti, kuri pārstāv katrs savu sporta veidu, sākot no drifta, beidzot ar ielu dejām. Viņi visi ir teju vai labākie
savās nodarbēs. Daudzi jautā: „Kam, Raimond, tev
ņemties ar to atlētu programmu un tā tālāk?” Tad es viņiem stāstu, ka mēs audzinām
jaunus līderus un jaunus piemērus. Manā laikā mans līderis bija dīleris, tāds kruts dīleris,
kas bija tāds, nu, līderis, uz kuru tiešām bija vērts
skatīties, apbrīnot, es jau minēju par mersedesu
un visu pārējo. Tad šobrīd tas, ko mēs gribam
parādīt apkaimes jauniešiem, ir, kas tad īsti ir, nu, tādi kruti džeki. Kruti džeki, pirmkārt, ir sportiski džeki un atbildīgi džeki. Viss tas, kas tiek koncentrēts
gan šajā Grīziņkalnā, gan arī apkārt visā Latvijā… Šobrīd 19 pilsētās ir „Ghetto alianses”,
kuras aktīvi darbojas, mēs nododam ar katru gadu
aizvien vairāk un vairāk jauniem cilvēkiem savas zināšanas, veidojot viņiem arī
tādas kā tikšanās reizes, kurās mēs stāstām par to,
kā veidot pasākumus un kā šie pasākumi spēj ietekmēt
tieši vidi apkārt viņiem pašiem, jo līdz tam bija saucieni par to,
ka mums nekas nenotiek, nekas nav iespējams un tā tālāk, un izrādās, ka viss ir iespējams, tikai šis te smagais darbs ir tas,
kas ir nepieciešams. Protams, es nevarētu iedomāties šo te visu savu stāstu
bez tā varbūt pirmā stāsta, kurā bija tādas, nu, varbūt
lielās vai mazās ciešanas. Tā ka es gribētu ko lūgt sabiedrībai. Jūs varētu paskatīties varbūt
mazlietiņ vairāk iekšā sevī un saprast, kas varētu būt tas,
ko jūs varētu radīt, lai cilvēkiem un apkārtējiem
varētu palīdzēt, jo bieži vien mēs
ļoti koncentrējamies uz to, ko mēs iegūsim, kas būs
tā mūsu pievienotā vērtība, kad mēs būsim izdarījuši, piedalījušies
un tā tālāk un tā joprojām. Bet es domāju, ka mums jāsāk ir domāt, ko mēs aiznesīsim tālāk, jo tajā brīdī, kad mēs sākam domāt,
ko mēs aiznesīsim tālāk, tajā brīdī mums sāk veikties. Šobrīd es nevaru pateikt nevienu instanci — sporta vai pašvaldību, vai valsts, — kura nebūtu atbalstījusi
„Ghetto Games” projektu. Pašvaldība atbalsta, valsts atbalsta. Privātuzņēmēji, mecenāti, kas saprot,
par ko iet runa, arī atbalsta. Tā ka jebkura iniciatīva, kura būs vērsta,
lai palīdzētu apkārt sabiedrībai — es esmu pilnīgi pārliecināts, — ka agri vai vēlu tā tiks novērtēta. Man ir aptuveni tik liela mapīte ar vēstulēm, ko mēs kādreiz rakstījām dažnedažādiem potenciāliem
sadarbības partneriem un tā tālāk. Tas pirmais starts bija, nu,
galīgi, galīgi niecīgs un necils, un es parasti saku, ka mēs sākām
ar divām vecām, svešām tumbām. Šobrīd Getiņš ir…
mums ir 1300 vietas tribīnēs, lai jauniešiem ir, kur piesēst. Mums ir sava skaņu aparatūra, nu, tāda, lai varētu
apskaņot nelielu koncertu. Tā būs tāda tukša lielīšanās, bet ir viss, lai mēs varētu
tiešām kvalitatīvi strādāt ne tikai ar, kā mēs minējām šeit,
Grīziņkalna degradēto apkaimi, bet lai mēs varētu strādāt visā Latvijā un tiešām jauniešiem rādīt
šos te pareizos piemērus, un caur sportu novirzīt to viņu enerģiju, jo kādreiz es lasīju tādas vēstules
no dažādām biedrībām, kur raksta — vot, mēs viņus
tūliņās… liksim sportot, reku, būs stafetes, reku, būs tur
kaut kāda tautas bumba, mēs spēlēsim tautas bumbu, tad mēs tur vēl ar šautriņiem
metīsim un tā tālāk, un tūliņās mēs šito degradēto apkaimi,
tūliņās mēs viņu tā kā attīstīsim. Nu, tā nenotiek. Tur, lai strādātu
ar šiem te sliktajiem puišiem, tomēr ir vajadzīgi sliktie puiši,
kuri ir gatavi pārvērsties, nu, tā kā par labajiem puišiem,
nu, te jau varbūt stāsts par manīm atkal. (Smiekli) Nu, lūk. Šobrīd mēs esam tādā kā starta uzrāvienā, un patiesībā pirms šīs konferences
bija nenormāli daudz domu galvā, ko lai jums pastāsta, tāpēc ka pa lielam es varētu bērt un bērt, un bērt, un bērt sāpi un prieku par to, ko rada Getiņš
gan man, gan arī citiem. Bet es gribētu, lai tiešām katrs no jums vienu reizi atnāk līdz Getiņam. Vienu reizi. Varam sarunāt
vienu reizi ar jums, ja? Vienu reizi ieiet „YouTube” kanālā, kur ir vairāk nekā 600 video pēdējos
gados, ko ir radījuši „Ghetto TV” puiši. Vienu reizi „YouTube” kanālā. Tviterī varat neiet,
tur nekas prātīgs nav, tas tāds tīri informējošs,
tā ka tur neejiet. Respektīvi, lai mēs varētu
parunāt par Getiņu tā kārtīgi un izjust visu to,
ko piedāvā šis te spektrs, un, lai mēs saprastu
to emocionālo stāvokli, tā atmosfēra tiešām ir jāizjūt. Savukārt varbūt, ja kāds mani tiešām — tad, kad jūs iztulkosiet mani — kāds mani sadzirdēs ārzemēs, tad jūs mani varat atrast „Facebook”, un mēs noteikti izrunāsim
visu no līdz par to, kā arī jūsu šīs te
degradētās apkaimes, kur… Jā, mums, starp citu,
kāpēc nosaukums „Ghetto”. Jūs zināt, ka Pērnavas iela,
kur mēs atrodamies, tā ir galvenā prostitūtu iela? Respektīvi, bija tāds vēls, vēls vakars, kad man uzzvanīja viens preses pārstāvis, nevis viens, bet Renārs Buivids, un viņš man uzdeva jautājumu: „Klausies, kā mēs sauksim
tur to… to pasākumu, nu, ko mēs tur taisīsim un tā?” Tā bija kāda trešā reize,
un mums vēl nebija tam nosaukums. Es tāds noguris parkā
kaut ko krāmēju un krāmēju, un es saku: „Ai, „Ghetto Basket”.” Šodien par „Ghetto Basket”
un par mūsu slam dunk konkursiem, un mūsu pasākumiem un tā tālāk zina ne tikai vietējie jaunieši, kuri tiešām ir izauguši vidē,
kur sports — tā ir reliģija. Es katru dienu sekoju tam, lai es neredzētu nevienu sīko
ne ar kādām pudelēm un vispār ne ar ko tuvumā Grīziņkalnam. Tur ir tabu vispār. Tu parādies kaut kur, tad tikai
viens variants — baigi norauties. (Smiekli) Respektīvi, atrodiet sevī spēku
un enerģiju darīt labas lietas un kaut kādas pozitīvas lietas. Tāpatās arī iesaistiet vairāk
savus apkārt cilvēkus, jo mēs jau esam tikuši tik tālu, ka mēs neciešam, mums nav ne karš, ne mums ir baigās negācijas apkārt
vai vēl kaut kas, tikai tas, ko mēs paši gribam redzēt, tāpēc buriet savas lielās ainas, noticiet, protams, tam, ko te visi
iedvesmo, iedvesmo, iedvesmo, noticiet paši sev, un es domāju, ka mēs
satiksimies tur augšā. (Smiekli) Paldies jums liels! (Aplausi)

2 comments

Leave a Reply

(*) Required, Your email will not be published